Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc gadā ir tieši 12 mēneši un nevis, piemēram, 10 vai 15? Un kurš un kāpēc izdomāja šādu laika dalījumu? Šajā rakstā pamēģināsim to noskaidrot.
Jau ļoti sen cilvēki ievēroja, ka daba dzīvo pēc noteiktiem ritmiem. Piemēram, Mēness naktīs periodiski nav redzams nemaz, tad parādās plāns sirpis, bet vēl pēc kāda laika tas ir redzams pilnā spožumā. Šīs pārmaiņas sauc par fāzēm, kopā tādas ir astoņas, un viss cikls atkārtojas aptuveni ik pēc 29,5 dienām.
Šāda regularitāte nevarēja palikt nepamanīta. Arheoloģiskie atradumi Francijā liecina, ka jau aptuveni pirms 15 tūkstošiem gadu cilvēki atzīmēja Mēness fāzes uz dzīvnieku kauliem.
Savukārt Saules gada ilgumu – laiku pa kuru Zeme veic pilnu apriņķojumu ap Sauli, senās civilizācijas noteica pēc gadalaiku maiņas un regulāras zvaigžņu parādīšanās debesīs.
Problēma slēpās faktā, ka Saules gads ilgst apmēram 365,25 dienas kamēr 12 Mēness cikli kopā sastāda tikai 354 dienas. Šos rādītājus vajadzēja kaut kā saskaņot, lai varētu precīzāk paredzēt gadalaiku maiņu, jo tas bija svarīgi lauksaimniecībai.
Kalendāra rašanās
Šumeri Mezopotāmijā bija vieni no pirmajiem, kas mēģināja šajā nesakritībā ieviest kārtību. Viņu kalendārs bija lunisolārs. Gads sastāvēja no 12 mēnešiem, katrs ar 29 vai 30 dienām. Savukārt lai kompensētu atšķirību ar Saules gadu, laiku pa laikam gadam tika pievienots papildu mēnesis.
Vēlāk ēģiptieši izvēlējās citu ceļu. Viņi orientējās pēc zvaigznes Sīriusa parādīšanās pirms Nīlas palu sākuma, kas Saules gadā notika tikai vienu reizi. Viņu izstrādātais kalendārs sastāvēja no 12 mēnešiem, katrā pa 30 dienām, bet atlikušās piecas dienas tika pievienotas gada beigās. Tās bija svētku dienas, kas tika veltītas vairākiem to dieviem
Arī romieši deva savu ieguldījumu kalendāra attīstībā. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji viņu gads sastāvēja no 10 mēnešiem un sākās martā. Numa Pompiliusa valdīšanas laikā tika pievienoti janvāris un februāris, un gads tika pielāgots Mēness ciklam. Tomēr kopējais gada dienu skaits joprojām neatbilda Saules gadam.
42 gadā p.m.ē. Jūlijs Cēzars, balstoties uz astronoma Sosigena ieteikumiem, veica kalendāra reformu. Jaunais Jūlija kalendārs sastāvēja no 12 mēnešiem, un ik pēc četriem gadiem tam tika pievienota viena papildu diena. Tas bija nozīmīgs solis uz priekšu.
Tomēr arī Jūlija kalendārā saglabājās neliela kļūda, tā gadā bija aptuveni 11 liekas minūtes, kas gadsimtu laikā summējās un radīja vērā ņemamu nobīdi.
1582. gadā pāvests Gregors XIII šo problēmu novērsa, ieviešot Gregora kalendāru. Tajā gada garums tika noteikts kā 365,2425 dienas, kas būtiski samazināja atšķirību starp kalendāro un astronomisko gadu.
Sākotnēji Gregora kalendāru pieņēma katoļu valstis, vēlāk protestantu zemes, bet 1918. gadā tas tika ieviests arī Krievijā. Mūsdienās šis kalendārs ir starptautisks standarts, kuru ir pieņēmušas gandrīz visas pasaules valstis.
Tiesa, arī mūsdienās ne visos kalendāros tiek izmantots ierastais dalījums 12 mēnešos. Piemēram, ebreju, ķīniešu un tibetiešu kalendāros reizēm tiek pievienots arī 13. mēnesis, lai saskaņotu Mēness gadu ar Saules gadu.
Kopsavilkumā jāsaka, ka gada dalījums 12 mēnešos ir tūkstošiem gadu ilgu novērojumu, mēģinājumu un kļūdu rezultāts, kurā cilvēces centās sakārtot laika plūdumu un padarīt ikdienas dzīvi saprotamāku un ērtāku.