Vampīri ir vieni no baisākajiem cilvēka prāta radītajiem radījumiem. Kaut arī mums pierastais vampīra tēls ir cēlies no Balkānos populārajām pasakām un teikām, asinis dzeroši miroņi ir pieminēti gandrīz visās senajās kultūrās, ieskaitot pat pašas senākās. Šīs teikas gan par laimi ir tikai teikas, tomēr dzīvnieku pasaulē eksistē arī pavisam īsti vampīri un to nav nemaz tik maz. Lasi par sešiem pavisam īstiem mūsu planētas vampīriem!
Jūras nēģis
Pasaulē eksistē aptuveni 40 nēģu sugu un lielākā to daļa ir absolūti nekaitīgi. Jūras nēģi spēj izaugt līdz 1,2 m garumam un tā masa var sasniegt pat vairāk nekā 2 kg. Šo radību senči parādījās vēl pirms 500 miljoniem gadu, un laika gaitām tiem izveidojās ērts kaut ne īpaši patīkams barošanās veids. Jūras nēģi ir parazīti, kuri piesūcas pie lielākām zivīm un barojas ar to asinīm tik ilgi, kamēr tās nenomirst no asins zuduma vai infekcijas. Jūras nēģa zobi ir veidoti no cietām keratīna šķiedrām, kas tam nodrošina labu fiksāciju pie tā upura ķermeņa. Bet nepārtraukta asiņu padeve tiek nodrošināta pateicoties īpašam jūras nēģa dziedzerim kas izstrādā vielas, kuras neļauj upura asinīm sarecēt.
Šis putniņš ir sastopams Galapagu jeb Darvina salās, un galvenā šīs žubītes barība ir citu putnu asinis, kuras tā iegūst ar knābi, pārdurot citu putnu ādu. Uz šīm salām nav sava ūdens avota, un, dzerot citu putnu asinis, šis nelielais putniņš apmierina savu nepieciešamību pēc šķidruma. Šādi žubīte arī atbrīvo savus upurus no parazītiem, un tieši tādēļ putni arī īpaši neiebilst pret tās mazo kaislību pēc to asinīm.
Kūpera jūras gliemezis (Cancellaria cooperii)
Šķiet, ka no šī vampīra būtu jābaidās tikai pašām lēnākajām jūras radībām, tomēr sagādāt sev kārtējo maltīti šim gliemezim lielas pūles neprasa. Galvenokārt tāpēc, ka daba to ir apdāvinājusi ar dabisku elektrošoku. Gliemezis apdullina savu upuri ar strāvas triecienu un tad mierīgi izsūc tā asinis. Upuris nāk pie samaņas tikai tad, kad gliemezis savu asiņaino darbiņu jau ir beidzi.
Šis ir tauriņu ģints, kuru pārstāvjus interesē ne tikai augļu sula, bet arī zīdītāju asinis. Šo pavisam nelielo vampīriņu snuķītis ir modificēts tā, lai tas spētu pārdurt zīdītāju ādu un baroties ar to asinīm. Turklāt tās barošanās laikā tās dzelonis izbīda vairākas zobainas rievas, kas apgrūtina šī vampīriņa nokratīšanu.
Sarkanknābja strazds (Buphagus erythrorhynchus)
Vēl kāds putns, kura mīļākā barība nav kukainīši un tārpiņi, bet gan zīdītāju asinis. Šis tik asinskārais zvirbuļveidīgais izvēlas lielus dzīvniekus ar svaigām rētām, no kurām tas tad arī barojas. Tas gan ēd arī ar asinīm piesūkušās ērces, bet vienlaicīgi arī knābā brūci, lai tā nesadzītu un tajā sarastos vairāk parazītu.
Noslēgumā, kāds no klasiskajiem vampīriem, par kuriem mēs esam dzirdējuši visbiežāk. Šie vampīri mīt Centrālamerikā un Dienvidamerikā, un parasti tie uzbrūk aizmigušiem dzīvniekiem, kaut ir bijuši gadījumi, kad tie ir mielojušies arī ar cilvēku asinīm. Kaut arī šie sikspārņi neizsūc tik daudz asiņu, lai kāds nomirtu no asins zuduma, tomēr tie pārnēsā bīstamas slimības un to dēļ katru gadu mirst tūkstošiem mājlopu.